Safīri & rubīni

Vai jūs zinājāt,  ka safīrs un rubīns īstenībā ir viens un tas pats akmens, korunds, tikai dažādās krāsās? Bieži vien ir grūti noteikt kur beidzas rozā safīrs un sākas rubīns. Ar safīrs mēs vienmēr asociējam zilo krāsu, tomēr safīrs mēdz būt visās krāsu gammās, izņemot sarkano, jo sarkans korunds automātiski kļūst par rubīnu.

Safīri .  Ja jums saka “safīrs” tad gandrīz vienmēr tas būs domāts zils safīrs, jo zilā krāsa ir viss populārākā, pieprasītākā un plašāk pieejamā, un parasti viss vērtīgākā. Izņēmums būs padparadža – rozīgi, oranžs safīrs, ļoti rets un ļoti vērtīgs, un ļoti viltīgs akmens, jo tikai precīzs rozā un oranža sajaukums padarīs safīru par padparadžu. Šīs smalkās nianses dēļ tirgū ir daudz oranžīgi safīri kurus mēģina pārdot kā padparadžu. Es vienmēr dodu priekšroku “sliktās ziņas pirmās, labās pēc tam”, tāpēc arī sākšu ar ne gluži sliktajām ziņām par safīru, bet niansi kuru vajag zināt, 99% safīri ir sildīti. Ja jums nav pretī sertifikāts kur rakstīts, ka safīrs nav sildīts, tad viņš ir sildīts. Ar šo cilvēki bieži apjūk, tāpēc es gribu uzsvērt, ka sildīts safīrs ir labs, dabisks safīrs, vidusmēra juvilierizstrādājumu veikalā pieejamie safīri vienmēr būs sildīti, nesildīts safīrs ir jau kolekcionāru retums un viņa cena par karātu vidēji četras reizes pārsniedz līdzīga sildīta safīra cenu. Sildīšana tiek veikta lai paspilgtinātu akmens krāsu, tā nav krāsošana, dārgakmeņu sildīšana tiek piekopta jau no sen seniem laikiem. Pie tam šī ir ļoti sena prakse un ne vienmēr tiek veikta laboratorijās, vēl aizvien raktuvju ciematos vietējie iedzīvotāji silda akmeņus ugunī. Tehnoloģijām ejot uz priekšu cilvēki protams atrada vēl pāris veidus kā uzlabot safīrus, un tie nu vairs nav tik labi, nekvalitatīvs akmens neko labi neizskatās tāpēc viņus mēdz uzlabot aizpildot plaisas jeb difūzijas procesā mainot viņa krāsu. Abas šīs metodes lai gan uzlabo akmens izskatu neceļ tā vērtību, pirms iegādājaties juvilierizstrādājumu ar dārgakmeni vienmēr noskaidrojiet vai viņš nav “ārstēts”, jo savādāk beigās varat iegūt smuku akmeni bez jebkādas investīciju vērtības.  Sildīts ir norma, pildītas plaisas, krāsots – ļoti nelabi. Kad dārglietu tirgotājs sāk pārliecinoši salīdzināt Šrilankas un Madagaskaras safīrus, iestājas apjukums, jo it kā kāda starpība no kurienes tad tas safīrs nāk, un galvenais ko tas nozīmē, atliek māt ar galvu un teikt “nu ja, nu ja…”, jo kaut ko jau esam dzirdējuši par to, ka Šrilankā rok safīrus. Tāpēc mazliet parunāsim par galvenajām safīra izcelsmes vietām, kādi akmeņi no turienes nāk un ko tas nozīmē cenas ziņā. Vispirms es atklāšu noslēpumu, lielākoties juvilierizstrādājumu tirgotājiem, kuri nav gemalogi un kad dārgakmens “pasē” nav skaidri norādīta izcelsmes vieta, nav ne jausmas no kurienes ir konkrētais akmens. Ir tad divas iespējas būt godīgam un to tā arī pateikt, kaut vai tas noteikti mazinās klienta uzticību, jeb izteikt drošu minējumu, ka no Šrilankas. Safīrus raktuves ir visos kontinentos, un lai gan katrai vietai ir savs standarts kādi safīri no turienes nāk, tomēr pilnīgi droši to var noteikt tikai, ja akmens nevainojami atbilst dotajiem standartiem, bet daba ir daba un pat viss trenētākajai acij atšķirt mikroskopiskas krāsu nianses ne vienmēr ir viegli. Aprakstīt katras ieguves vietas safīru rakstura īpašības būtu šausmīgi ilgi un lasīt būtu šausmīgi garlaicīgi, tāpēc pievērsīsimies tikai galvenajām. Madagaskara ir jaunpienācēja safīru ieguvēs, bet toties kāda jaunpienācēja! Apmēram puse augstvērtīgo safīru tirgū šobrīd tiek iegūti tieši tur, bet Madagaskara ir jauna vieta un nav ieguvusi atpazīstamību, tāpēc dārgakmeņu tirgotāji rīkojas viltīgi, tiek lēsts, ka gandrīz puse Madagaskaras safīru tiek nelegāli ievesti Šrilankā, lai tālāk tirgotos kā jau vietējie safīri. Vai Madagaskaras safīri ir sliktāki par Šrilankas safīriem? Noteikti nē, abiem ir raksturīga koši zila krāsa un principā nav atšķirami viens no otra. Ceilonas jeb Šrilankas safīri ir vārds, kas ir atpazīstams pats par sevi, tirgus etalons labiem, koši ziliem safīriem, savulaik galvenā viņu ieguves vieta, kura nu kvantitātē ir piekāpusies Madagaskarai, bet nav zaudējusi savu sociālo statusu. Runājot pa safīriem mēs nevaram nepieminēt Kašmiras safīru, kura intensīvā rudzupuķu krāsa ir padarījusi viņu par safīru karali, Kašmiras safīri ir reti un tikai augstākās kvalitātes, patiesībā viņi ir tik reti, ka visticamāk vienīgā iespēja viņus aplūkot dzīvē ir tikai muzejos. 2020.gadā Christies izsolē 35ct Kašmiras safīra gredzens tika pārdotd par vairāk kā 7 miljoniem eiro, arī mazāku un pieticīgāku šo safīru cena par karātu svārstās ap 100,000 eiro. Otra viss dārgāko safīru dzimtene ir Birma (Mjanmas), un precīzāk tieši no Mogokas, lai gan labāk pazīstama ar saviem rubīniem, tomēr no viņas nāk nedaudz, bet ļoti augstas kvalitātes safīri, pazīstami kā “karaliskie safīri”, ar ļoti intensīvu zilo krāsu.

Rubīni. Tad kad safīrs vairs nav rozā, bet tiek atzīts par sarkanu, viņš kļūst par rubīnu un līdz ar to par viss vērtīgāko dārgakmeni korundu dzimtā, 2015.gadā 25ct rubīns tika pārdots 32.4 miljoniem dolāru. Un ar rubīniem mums ir jāpieņem tieši tas pats, kas ar safīriem – praktiski visi rubīni ir sildīti, kas ir pilnīgi normāli, un tieši tāpat kā safīri arī rubīni tiek pakļauti gan difūzijai, gan plaisu aizpildei ar stiklu (šo nejaukt ar rubīna-stikla kompozītu). Protams var nopirkt skaistu izstrādājumu par lētu naudu, ja pircējs apzinās ko pērk un tiešām samaksā tik cik maksā šāds “ārstēts” akmens, bet ir jāņem vērā ka akmens būs trausls un it īpaši gredzenā var viegli saplīst, ne reizi vien esmu dzirdējusi no juvelieriem bēdu stāstus kā pārtaisot klienta, it kā vērtīgo rotu, jeb ieliekot viņu ultraskaņas tīrītājā akmens sašķīst gabalos, un nav nebūt tik viegli pierādīt šokētajam klientam, ka vainīgs nav juvelieris, bet gan akmens. Pieliekot zināmas pūles jeb ļoti īpašu veiksmi mēs varam sasist gabalos jebkuru dārgakmeni, pat briljantu, arī tīri sadzīviskā situācija, bet tas tiešām prasītu nopietnu pieeju šim jautājumam, un ir vairāk teorētiska nekā praktiska. Tāpat kā safīra arī rubīna atradnes ir izkaisītas pa visu pasauli, pat Skotijā, bet šoreiz tomēr aplūkosim tikai galvenās ieguves vietas. Numur viens ir Birma (Mjanma) protams, Mogokas rubīna raktuves ir leģendāras jau sen, bet arī šeit situācija ir līdzīga kā ar safīriem Šrilankā, Madagaskara un Mozambika sāk izkonkurēt Birmu ar lielu daudzumu, augstas kvalitātes izrakteņiem. Taizemes rubīnu krāsa ir dziļāka, bet ne tik intensīva kā Birmas rubīnu. Ja safīru karalis bija Kašmiras safīrs, tad rubīnu karalis savukārt ir “baloža asiņu krāsa”, lai gan parasti šie akmeņi nāk no Birmas, tādi var būt arī citiem reģioniem, šī ir ļoti specifiska sarkani violeta intensīva krāsa. Šaubu gadījumā it kā pienāktos noķert parkā balodi, nogalināt un tad salīdzināt viņa svaigo asiņu krāsu ar rubīna krāsu, bet varbūt labāk tomēr tā nedarīt un uzticēties rubīna “pasei”, iespējas arī tikt pie šāda rubīna ir diezgan niecīgas un varētu prasīt ļoti daudzu baložu dzīvības.

Runājot par safīriem un rubīniem ir jāpiemin arī “zvaigžņu safīri” un “zvaigžņu rubīni”, fenomens kad akmenī parādās gaismas stari. Ideālā zvaigžņu akmenī gaismā ir skaidri redzami seši stari, kas iziet no akmens centra, ļoti retos gadījumos 12 stari. Šos akmeņus vienmēr slīpē kabašona formā, lai starojums būtu redzams.

Smaragdi

Smaragds ir berila paveids, kura krāsu nosaka hroms un dzelzs. Senās smaragdu raktuves Ēģiptē un Indijā (Indijā gan vēl aizvien nedaudz rok, toties tur vēl šodien ir galvenais smaragdu slīpēšanas un tirdzniecības centrs) nu jau ir vairs tikai vēsture, šobrīd nozīmīgākās ieguves vietas atrodas Dienvidamerikā un Āfrikā. Kolumbijas un Brazīlijas smaragdi ir slaveni savas augstās kvalitātes dēļ, pirmajā gadījumā labās krāsas, otrās nedaudzu iekļāvumu dēļ. Grūti gan pateikt ar ko Zimbabves un Zambijas smaragdi būtu sliktāki, ja nu vienīgi ar to ka psiholoģiski viss no Āfrikas liekas mazāk vērtīgs un Kolumbijas smaragdiem nāk līdzi gara vēsture. It īpaši ņemot vērā to ka smaragdiem lielākoties izcelsmes valsti var noteikt tikai veicot rūpīgas ķīmiskās analīzes un pētot iekļāvumu raksturu.  Smaragds praktiski nekad nav brīvs no iekļāvumiem, pietam tādiem iekļāvumiem kuri ir viegli redzami pat ar neapbruņotu aci. Tomēr smaragdam tas arī pilnībā tiek piedots, ja jebkurš cits dārgakmens ar šādiem iekļāvumiem tiktu norakstīts kā mazvērtīgs, tad pārbaudot vai smaragds ir īsts pirmais uz ko skatās ir viņa iekļāvumi, ja tādu nav tad jau viņš tiek uzlūkots ar lielām aizdomām, jo kas parasti izskatās pārāk labi lai būtu taisnība, tāda arī lielākoties nav. Smaragda iekļāvumi tiek starptautiski skaisti saukti “jardin” (dārzi), iespējams tāpēc ka viņos ir patiešām kas skaists, šī ir viena no tām reizēm kad novirze no perfekcijas rada skaistumu. Daudzie iekļāvumi arī ir iemesls kāpēc smaragdi tiek bieži apstrādāti, populārākā metode ir “eļļošana” – akmens tiek vārīts eļļā, parasti ciedru, lai aizpildītu plaisas. Ja tā ir dabiskā eļļa tad vēl labi, bet dažkārt tiek izmantota arī eļļa ar krāsu, kā arī jau iepriekš pieminētā difūzija un citas metodes. Tāpat kā ar safīriem, arī ar smaragdiem mēs pieņemam, ka ja nav specifiski norādīts, ka akmens nav apstrādāts, tad viņš ir apstrādāts, lai uzlabotu kvalitāti. Safīru gadījumā sildīšanas process neietekmē akmens kvalitāti, ar smaragdiem gan nav tik rožaini, eļļa nav mūžīga un ar laiku akmens iegūs savu sākotnējo izskatu – uzkrītošas plaisas un blāvāku krāsu. Tomēr šeit jāņem vērā, ka neapstrādāta, skaista smaragda cena par karātu ir tik liela, ka šādus izstrādājumus reti kurš var atļauties, tā kā jūtot vēlmi pēc smaragda nākas vien pievērt acis uz uzlabojumu faktu. Ņemot vēra šo visu ir arī ļoti svarīgi atcerēties, ka nevajadzētu aizrauties ar smaragda rotu tīrīšanu un neko ekstrēmāku kā mīksta zobu birstīte un Fairy neizmantot.

Autors Līva V

Atbildēt